Īpaša vēstures stunda – par latviešiem pasaulē

Autors: Laila PAEGLE
Datums: 03.03.2017
Izdevums: Auseklis
Rubrika: Skolās
Avots: www.auseklis.lv

Pirmdien Limbažu 3. vidusskolas 7. – 12. klašu skolēniem zālē notika īpaša vēstures stunda. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs, vēstures zinātņu doktors Toms Ķikuts stāstīja par latviešiem pasaulē. Piesakot viesi, 3. vidusskolas direktora vietniece Daiga Rudzīte bija īpaši priecīga, jo Toms ir šīs skolas absolvents. Jau tolaik bijis ļoti erudīts, zinātkārs un enerģisks, vadījis skolas parlamentu. Pats bijušais skolnieks smaidot pateicās par labajiem vārdiem, bet uzsvēra, ka šoreiz nestāstīs par sevi vai vēsturi kā zinātni, bet par tematu, kas pašlaik visiem šķiet ļoti aktuāls, – par migrāciju, cilvēku izvēlēm dzīves laikā. Tiesa, migrācija nebūt nav kaut kas tikai mūsdienām raksturīgs. – Visa pasaules vēsture pierāda, ka cilvēki vienmēr atradušies nemitīgā kustībā, pārvietojušies.

Šoreiz vēsturnieks galvenokārt stāstīja un arī rādīja kartes un attēlus par latviešu migrāciju 19. un 20. gadsimtā. Sākotnēji ceļi vairāk veduši austrumu virzienā, uz Krieviju, bet vēlāk, var teikt, aizvijušies pa visu pasauli. Rezultātā ārpus Latvijas teritorijas izveidojusies diaspora, kas mērāma simttūkstošos cilvēku, kuri sevi uzskata par latviešiem. Kaut nereti viņi pat nerunā latviski. – Ļoti interesanti un dažādi ir motīvi, kāpēc ļaudis atstāj savu tēvzemi. Zinātnieki mēdz runāt par piespiedu migrāciju un brīvprātīgo pārvietošanos, – skaidroja T. Ķikuts. Jaunāko laiku vēsturē izteiktāka ir piespiedu migrācija.

Neparasti, ka pirmā zināmā latviešu diaspora ārpus Latvijas teritorijas bija… sodīto kolonija Krievijā 19. gs. sākumā.

– Izsūtīšana kā soda veids ir ļoti sena. Un Krievijas impērijā, kuras sastāvā tolaik atradās Latvija, kopš 18. gadsimta vidus tā kļuva arvien ierastāka. Lielākoties sodītos izsūtīja uz Sibīriju un neļāva viņiem no turienes doties prom. Pirmie izsūtītie bija kriminālnoziedznieki, kurus sodīja par slepkavībām, zādzībām. – Varat iedomāties, kāds kontingents tur sākotnēji tika izmitināts! 19. gs. gaitā viņiem pievienojās arī cilvēki, kurus izsūtīja par politiskiem motīviem. Par vienu no pirmajiem latviešu politiskajiem trimdiniekiem uzskata Kasparu Biezbārdi, kuru 1863. gadā izsūtīja uz Kalugas guberņu. Viņš bija palīdzējis zemniekiem sastādīt lūgumrakstu par slikto dzīvi. Un šo izpalīdzēšanu atzina par zemnieku musināšanu uz dumpi. Nav precīzi zināms kopējais skaits, cik kriminālsodīto no Latvijas nokļuva Sibīrijā. Parasti gadā tie bija 100 – 200 cilvēku. Ne tikai paši sodītie, bet arī viņu ģimenes, ja tās bija gatavas doties līdzi. Viena no vietām, kur veidojās lielāka latviešu kolonija, bija Lejas Bulāna. Gadu gaitā uz turieni devās arī ne mazums brīvprātīgo izceļotāju. Itin daudz arī Limbažu puses, Umurgas, Katvaru iedzīvotāju.

Protams, mums visiem zināmākas ir traģiskās PSRS laika deportācijas. Tikai divās dienās – 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā – no Latvijas tika izsūtīti apmēram 57 000 cilvēku. Baisa statistika.

Milzu migrācijas kustību Latvijā radīja gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš. Pirmā pasaules kara dēļ apmēram 700 000 cilvēku mainīja savu dzīvesvietu. Tā ir teju trešā daļa no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Neaptverami! Tie ir gan bēgļi, gan ļaudis, kuriem nācās pamest savas dzīvesvietas frontes zonā, gan tie, kuru darbavietas evakuēja uz Krieviju un viņiem vajadzēja doties līdzi. Ne visi atgriezās, daudzi tā arī palika svešumā. Otrais pasaules karš izraisīja vairākas lielas migrācijas. 1939. gadā 6 mēnešu laikā Latviju atstāja aptuveni 50 000 baltvāciešu. Pēc Hitlera un Staļina vienošanās par Eiropas sadalīšanu fīrers nevēlējās, ka viņa tautieši paliek PSRS ietekmes zonā un aicināja visus izceļot uz tēvzemi. Savukārt, sākoties karam, 1941. gadā apmēram tāds pats Latvijas iedzīvotāju skaits devās līdzi Sarkanajai armijai. Starp šiem ļaudīm bija ne mazums ebreju, kuri nojauta, kas viņus sagaida, Latvijā ienākot vācu armijai. Bet kara beigās no mūsu zemes svešumā bija spiesti doties gandrīz 200 000 iedzīvotāju. Tie bija bēgļi, kuri negribēja palikt padomju režīmā, baidījās no represijām, arī vācu armijā un darba dienestā mobilizētie. – Pēc kara Eiropā kopskaitā savu dzīvesvietu mainīja 12 miljoni cilvēku. Parēķiniet, tās ir sešas Latvijas! – T. Ķikuts mudināja skolēnus iztēloties to postu un haosu, ko radīja karš. Latvijas bēgļi sākumā atradās nometnēs Vācijā, bet pēc 1947. gada izceļoja uz citām valstīm. Lielākais skaits – apmēram 60 000 – uz ASV, vismaz 30 000 – uz Austrāliju, arī Kanādu, Lielbritāniju. Šie cilvēki ļoti centās saglabāt latvietību.

Taču ne tikai kari un izsūtīšanas bija iemesli piespiedu migrācijai. Daļa latviešu svešumā nonāca, dienot armijā vai strādājot noteiktās profesijās, kurās bija jāpakļaujas pavēlēm. 19. gadsimta Krievijā pastāvēja rekrūšu dienests, proti, armijā ik gadu iesauca noteiktu skaitu zemnieku, un dienests ilga 15 – 25 gadus. Daļa pēc atvaļināšanās Latvijā tā arī neatgriezās. Tieši no šādiem rekrūšiem veidojās pirmā latviešu kopiena Pēterburgā.

Arī apzinātajai izceļošanai ir dažādi iemesli. – Un ne vienmēr cilvēks, dodoties prom no dzimtenes, ļoti prātīgi izvērtē ieguvumus un zaudējumus. Kā piemēru vēsturnieks nolasīja kādu vairāk nekā 100 gadu vecu vēstuli, ko kāds Ufā nonācis latvietis raksta mājniekiem, mudinot arī viņus pārcelties uz Krieviju. – Te ir labi, zaļumballes notiek katru otro nedēļu…

Tiesa, parasti iemesls, kas liek doties svešumā, ir nopietns. Bieži tie ir ekonomiski motīvi, labākas dzīves meklējumi. 19. gadsimtā miljoniem cilvēku no Eiropas devās meklēt laimi uz Ameriku. – Tomēr latvieši lielākoties meklēja nevis nezināmu laimi, bet gribēja tikt pie zemes un veidot savu saimniecību. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijā bija samērā turīgas saimniecības, un tas bija piemērs, pēc kā tiecās arī tie, kuriem zemes šeit nepietika. Līdzīga situācija bija Igaunijā, savukārt Lietuvā, kur zemnieki bija nabadzīgāki, šādas ilgas nebija tik izteiktas. Latvieši, kārodami pēc zemes, devās gan uz Krieviju, gan Ameriku, Brazīliju. Krievijā veidojās pat latviešu ciemati, izceļotāji paši cēla savas skolas, saglabāja tautiskās tradīcijas, sadzīves ieradumus. Tā bija noslēgta latviska vide. Lūzums bija Staļina terors. Latviešu skolas slēdza. Tikai 1937. – 1939. gadā vien nošāva 17 000 latviešu.

Vēl viens iemesls, kādēļ mūsu tautieši devušies prom no dzimtenes, bija vēlme izglītoties. Studēja Tartu (toreizējā Tērbatā), Pēterburgā, Maskavā, arī Eiropā. Daļa atgriezās, daļa tā arī palika svešumā. Ne vienu vien tālumā aizvilinājuši reliģiski motīvi. Pēc Pirmā pasaules kara itin daudz baptistu no Latvijas devās uz Brazīliju, lai kopā gaidītu… pasaules galu. Gals nepienāca, bet liela daļa no aizbraucējiem tā arī dzimtenē neatgriezās.

Lai cik liels skaits latviešu devies prom iepriekšējos gadsimtos, nekad vēl nav bijis tāds brīvprātīgo migrantu daudzums kā šobrīd. Nekad! Tagad ik gadu prom dodas 10 000 – 30 000. Cik no viņiem atgriezīsies?

Pasākuma noslēgumā tā rīkotāju – biedrības Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa – vārdā paldies T. Ķikutam un arī 3. vidusskolai teica Ilze Dzintare, uzsverot, ka šo īpašo vēstures stundu atbalstīja Kultūras ministrija. Šis bija viens no pasākumiem, sagaidot valsts simtgadi.

Saeima, izskatot 2017.gada budžetu, nolēma atbalstīt Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” priekšlikumus un piešķīra finansējumu projektam “Mūsu ceļš uz Latvijas simtgadi”.

Foto: Ilze DZINTARE
Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Limbažu nodaļas vadītāja

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.